Trīcēj’ kalni, skanēj' meži

Trīcēj’ kalni, skanēj' meži,
Aijā, skanēj’ meži,
Kad dziedāju, gavilēj’.


Saka ļaudis dzirdēdami,
Aijā, dzirdēdami,
Lakstīgala skaisti dzied.

Auni kājas, lakstīgala,
Aijā, lakstīgala,
Dzīsim govis paganīt.

Tu dziedāsi ievājāi,
Aijā, ievājāi,
Es gotiņas ganīdam’.

Kas var mani aizdziedāti,
Aijā, aizdziedāt,
Kas var mani aizrunāt?

Es jau biju to ļautiņu,
Aijā, to ļautiņu,
Dziedātāju, runātāj’.

Bēdu manu lielu bēdu

Bēdu manu lielu bēdu,es par bēdu nebēdāj ,
bēdu manu lielu bēdu es par bēdu nebēdāj.

Piedz.:
Ram-tai,
ram-tai  ra-di-ri-di  rī-di,
ram-tai rī-di ral-la-lā

2. Liku bēdu zem akmeņa,
  pāri gāju dziedādam.
  Piedz.

3. Es negāju noskumusi nevienāji vietiņā,
  es negāju noskumusi nevienāji vietiņā.
  Piedz.

4. Ar dziesmiņi druvā gāju ,ar valodu sētiņā,
  ar dziemiņu druvā gāju ar valodu sētiņā.
Piedz.

5. Ja dzīvoju, tad dzīvoju ,tad i, labi padzīvoj,
  Ja dzīvoju tad dzīvoju, tad i, labi padzīvoj
   Piedz.

6. Veldrē mieži, veldrē rudzi, veldrē visa labībiņ,
  Veldrē mieži, veldrē rudzi, veldrē visa labībiņ.
   Piedz.

7. Veldrē visi jauni puiši ar savāmi meitiņām,
   Veldrē visi jauni puiši ar savāmi meitiņām.
    Piedz.

Mazs bij tēva novadiņis

Mazs bij tēva novadiņis,
Bet diženi turējās.

Visi sīki kadiķīši
Zied sidraba ziediņiem.

Arājs ara kalniņāi,
Avots teka lejiņā.

Netrūkst maizes arājami,
Ne ūdeņa avotam.

Visiem labi, visiem labi
Manā tēvu zemītē.

Zaķim labi cilpu mesti,
Rubeņami rubināt.

Visi sīki avotiņi
Ik vakaru miglu met.

Caur sidraba birzi gāju

Caur sidraba birzi gāju,
Ne zariņa nenolauzu.

Būt zariņu nolauzusi,
Tad staigātu sidrabota.

Jauna biju, dietin dēju,
Dziedādama vien staigāju.

Nebēdāju tās dieniņas,
Kad staigāju raudādama.

Asariņas noslaucīju
Zaļa zīda priekšautā.

Priekšautiņu izmazgāju
Skaidrā rīta rasiņā.

Priekšautiņu izžāvēju
Smuidra bērza galiņā.

Trīs gadiņi tas bērziņis
Ne tas auga, ne lapoja.

Ceturtāi gadiņāi
Zelta ziediem noziedēja.

Pie Dieviņa gari galdi      

Pie Dieviņa gari galdi, gāri galdi
Tur sēd pati mīļā Мāra, mīļā Мār.

Izrakstija saskaitija saskaitīja
Atdod Dieva rociņai rociņā.
     
Nu Dieviņi tava vara, tava vara
Nu tavai rociņai rociņai.

Nu tavai rociņāi rociņai
Pašas laimas atslēdzina atslēdziņ

Dod Dieviņi kalnā kāpti, kalnā kāpti
Ne no kalna  lejiņai lejināi

Dod Dieviņi otram doti, otram doti
ne no otra mīļi lūkti mīļi lugt.

otram devu dziedādama, dziedādama
otru lūdzu raudādama,  raudādama.





________________________________________________________________________________


Tek saulīte tecēdama

ek saulīte tecēdama
Es paliku pavēnī
Nava savas māmuliņas,
Kas iecēla saulītē

Tec saulīte, pagaid’ mani,
Ko es tevim pasacīš’:
Aiznes manai māmuliņai
Simtu labu vakariņ’!

Jau saulīte zemu, zemu,  
Māmuliņa tālu, tāl’.
Teku, teku, nepanāku
Saucu, saucu, nesasauc’.

Kas tie tādi, kas dziedāja

       Kas tie tādi, kas dziedāja
Bez saulītes vakarā?
  Tie ir visi bāra bērni,
Bargu kungu klausītāj’.

Kurin’ ugun’, silda gaisu,
Slauka gaužas asaras,
Krimta cietu pelavmaizi,
Avotiņā mērcēdam’.

Saulīt vēlu vakarāi,
Sēžas zelta laiviņā;
Rītā, agri uzlēkdama,
Atstāj laivu līgojot.

Kam, saulīte, vēlu lēci -
Kur tik ilgi kavējies?
Aiz viņiemi kalniņiemi,
Bāra bērnus sildīdam’.

Lec, saulīte, rītā agri,
Spīd pa logu istabā,
Bārenīši kājas āva
Tumšajāi kaktiņā.

Saulīt’ lasa uzlēkdama
Zelta rasas lāsītes;
Tā nebija zelta rasa,
Tās bāriņu asariņ’s.

Ej, saulīte, drīz pie Dieva

Ej, saulīte, drīz pie Dieva,
Dod man svētu vakariņ’.
Bargi kungi darbu deva,
Nedev’ svēta vakariņ’.

Melna čūska miltus mala
Vidū jūras uz akmeņ’.
Tie jāēdi tiem kungiemi,
Kas bez saules strādināj’.

Teci, teci, kumeliņi,
Nu ar lūku pavadiņ’,
Grūti laiki, bargi kungi,
Nedrīkst ķēdes kaldināt.








_________________________________________________________________________________

Div’ pļaviņas es nopļāvu

Div’ pļaviņas es nopļāvu
Sarkanāi āboliņ’.

Dod, Dieviņi, siltu sauli,
Labu vēju kaltējot.

Pati māku sienu pļauti,
Izkaptiņu asināt,

Tik vien lūdzu tautu dēlu,
Lai sameta kaudzītē.

Es uzdevu baltu kreklu
Savam siena pļāvējam,

Lai tas līdzi līgojāsi
Ar to balto āboliņ’.

Upe nesa ozoliņu

Upe nesa ozoliņu
Ar visāmi bitītēm.
Upe nesa ozoliņu
Ar visāmi bitītēm.

Dravinieka līgaviņa
Tek gar malu raudādam’.

Ziedu svārki mugurāi,
Vaska cimdi rociņā.

Trūka, trūka tev bitīte,
Ja tev trūka, trūkst man ar.

Ja tev trūka sila ziedu,
Trūkst man vaska ritulīš’.

Tumša nakte, zaļa zāle

Tumša nakte, zaļa zāle,
Laukā laidu kumeliņu.

Nu, Dieviņi, tava vaļa,
Nu tavāi rociņāi.

Nu tavāi rociņāi
Manis labis kumeliņis.

Migla, migla, liela rasa,
Man pazuda kumeliņis.

Nokrīt migla, nokrīt rasa,
Es dabūju kumeliņu.







со словами

Jūriņ prasa smalku tīklu

Jūriņ prasa smalku tīklu,
Laiviņ baltu zēģelīt’.

Uzvelk baltu zēģelīti —
Iet laiviņa mirdzēdam’.

Iet laiviņa mirdzēdama
Simtu jūdžu dieniņā

Simtu jūdžu dieniņā
Divisimti naksniņā

Iet laiviņa mirdzēdama
Līdz Ziemeļa namdurvīm.

Ziemelim ir skaistas meitas,
Tās es braucu lūkoties.

Vai tu brauci, vai nebrauci,
Tu jau manis nedabūs’!

Labāk tēva dubļus bridu,
Ne tautieša laipu gāj’.

Tēva dubļi sidraboti,  
Tautu laipa asarot’.

Nu ar Dievu, Ziemeļmeita,
Tu vairs mani neredzēs’.

Nu es braukšu jūriņāi
Ar Ziemeli cīnīties.

Ziemeļam ir baltas putas,
Man jo balta zēģelīt.







со словами


     

Krauklīts sēž ozolā

Krauklīts sēž ozolā,
Zelta kokle rociņā,
Ok tai ri-di, ok tai ri-di,
Zelta kokles rociņā.

Vai, krauklīt, tu redzēj’,
Kur aizveda mūs’ māsiņ’ ?

Pār purviem, pār mežiem,
Pār smalkiem krūmiņiem.

Tur aizved’ mūs’ māsiņ’
Uz bagātu Kurzemīt’.

Tur dzīvoj’ mūs’ māsiņ’
Kā sarkana brūklenīt’.

Līgodama upe nesa

Līgodama upe nesa
Zaļu ziedu vainadziņu
Dziedādamas tautas veda
Vainadziņa vijējiņu

Raudiet meitas, raudiet meitas
Viena meita mazumā
Dziediet sievas, dziediet sievas
Viena sieva vairumā

Raudiet puiši, raudiet puiši
Viens puisītis mazumā
Dziediet vīri, dziediet vīri
Viens vīriņi vairumā

Dievs to zina kas par sniegu
Māsai galva apsnigusi
Nenokusa saulītē
Ne siltā istabā

Dieviņ tavu likumiņu
Laimiņ tavu lēmumiņu
Svešs ar svešu satikās
Mīļi mūžu nodzīvoja

Šķir Dieviņi lietus gaisu
Deviņos gabalos
Lai šķir Laima taisnu ceļu
Šī celiņa gājējiem

Kam, liepiņa, tu nolūzi

Jūdziet bērus, jūdziet raudus,
Vediet mani smiltainē.

Ardieviņu, tēvs, māmiņa,
Labvakari, zemes māt’.

Labvakari, zemes māte,
Glabā manu augumiņ’.

Aizsavēra zemes vārti,
Pazūd zemes atslēdziņ’.

Dusēt manim zem zemītes,
Kamēr saule debesīs.

Kam, liepiņa, tu nolūzi,
Vai nav koku lūzējiņ’?

Kam, māsiņa, tu nomiri,
Vai nav ļaužu mirējiņ’?

Kam tu lūzi ozoliņi,
Vai nav koku lūzējiņ’?

Kam, bāliņi, tu nomiri,
Vai nav ļaužu mirējiņ’?

Silta, jauka istabiņa

Silta, jauka istabiņa
Bērzu malku kurināt’
Vēl siltāka, vēl jaukāka,
Kad māmiņa istabā.

Bērziņ, tavu kuplumiņu.
Līdz pašai zemītei
Māmiņ, tavu labumiņu,
Līdz mūžiņa galiņam!

Cēlu krēslu vakarā(i),
Lai sēž mana māmuliņ’.
Mātei kājas piekusušas
Visu dienu staigājot.

Māci mani,māmuliņa,
Visādami darbiņam
Iemācij’si darbiņami,
Māci gudru padomiņ’!

       

Sijā auzas, tautu meita

Sijā auzas, tautu meita,
Dod manami kumeļam.
Nesijāšu, ne es došu,
Netīk manam prātiņam.

Tam sijāšu, tam es došu,
Kas tīk manam prātiņam.
Kas tecēja manis dēļi
Lielu ceļa gabaliņ’.

Tautiet’s lūdza, bāliņš lūdza,
Abi lūdza kamanās.
Abiem diviem sirmi zirgi,
Izrakstītas kamanas.

Stundu stāvu domādama,
Kam lai sēžu kamanās?
Vai lai sēžu pie tautieša,
Vai pie sava bāleliņ’.

Labāk sēžu pie tautieša,
Ne pie sava bāleliņ’.
Tautiet’s vedīs visu mūžu,
Bāliņš mazu gabaliņ’.

с танцем:

Āvu, āvu baltas kājas

Āvu, āvu baltas kājas,
Lēcu dārziņāi.

Lēcu, lēcu dārziņāi,
Plūcu baltas rozes.

Plūcu, plūcu baltas rozes,
Pinu vainadziņu.

Pinu, pinu vainadziņu,
Liku galviņāi.

Liku, liku galviņāi,
Gāju jūrmalāi.

Sacēlāsi rīta vēji,
Nopūš vainadziņu.

Nopūš manu vainadziņu
Jūras dzelmītēi.

Tais’ brālīti oša laivu,
Brauc pēc vainadziņa.

Oša laiva, smaga laiva,
Tā grimst dibenā.

Tais’ brālīti liepu laivu,
Brauc pēc vainadziņa.

Liepu laiva, viegla laiva,
Vējš dzen maliņā.

Tais’ brālīti ziedu laivu,
Dzen pēc vainadziņa.

Ziedu laiva, laba laiva,
Pārved vainadziņu.

Div’ dzelteni kumeliņi, ē, kumeliņi

Div’ dzelteni kumeliņi, ē, kumeliņi,
No jūriņas izpeldēja, trari-di, ral-la-la.
No jūriņas izpeldēja, trari-di, ral-la-la.

Vienam bija zelta segli,
Otram zīda iemauktiņi.

Aiz priekiemi nezināju,
Kuram lēkti mugurāi.

Tam es lēcu mugurāi,
Kam tie zelta segli bija.

Es apkalu kumeliņu
Ar sudraba pakaviemi.

Man bij kaltis i barotis,
Es varēju kalnā jāti.

Saskaldīju ledus kalnu
Deviņosi gabalosi.

Nu, ardievu, Vidzemīte

Nu, ardievu, Vidzemīte,
Nebūšu vairs šai zemē,
Neiešu vairs savā vaļā
Ciema durvis virināt’.

Lai aug purvi, lai aug meži,
Kur gāj caur’ drasēdams,
Nu man drīz būs jādrasēi
Daiļā kara pulciņā.

Kad, māmiņa, tu redzētu,
Kā pušķoj’ tav’ dēliņ’,
Tad tu vairsi neraudātu,
Sava dēla auklējum’.

Uzvilks kara mētelīti,
Uzvilks kara cepurīt’.
Apjozīs ar zobentiņu,
Cels uz stalta kumeliņ’.

Dziedādami, spēlēdami,
Ienaidniekus uzvarēs,
Dziedādami, spēlēdami,
No kariņa mājās nāks.

Es karāi aiziedams

Es karāi aiziedams,
Atstāj māsu šupulī.

No kariņa pārnākdams,
Atrod lielu rakstītāj'!

Pavaicāju māmiņai,
Kas tā tāda rakstītāj'?

Tā, dēliņi, tav' māsiņ',
Ko atstāji šūpulī.

Rakstītāja, man' māsiņ',
Norakst kara karodziņ'.

Raksti zilu vai sarkan',
Mūžam tevis neredzēš.

Kumeliņi, kumeliņi

Kumeliņi, kumeliņi,
Tu man kaunu padarīj’.
Trādi, rīdi, rallalā,
Tu man kaunu padarīj’.

Tev kājiņa paslīdēja -
Man nokrita cepurīt’,

Man nokrita cepurīte
Daiļu meitu pulciņā.

Kas godīga mātes meita,
Pasniedz manu cepurīt’.

Kas tā tāda vīzdegune,
Ne ar kāju nepaspēr’.



без слов